Kijevas iedzīvotāja Irina nonāca sarežģītā stāvoklī: rūpēties par mazuļiem viņai palīdz tikai viņas 70 gadus vecā mamma.
Kāpjot pa samērā stāvajām vecās mājas kāpnēm uz ceturto stāvu, es nodomāju: “Te jau ar vienu bērnu grūti iet pastaigāties, kā to izdarīt ar trim zīdaiņiem un ratiem?” Irina pagaidām par šo problēmu nedomā – pirms mēneša pārbraucot mājās no dzemdību nama, viņa vēl ne reizi nav mazuļus izvedusi laukā pastaigāties.
Mazītiņajā dzīvoklī mani sagaida takša šķirnes suns. Spriežot pēc sirmā purniņa, tas jau samērā sen šeit dzīvo kopā ar saimnieci. Sekcija, televizors un dīvāns vienā istabā, gulta, kurā guļ trīs mazulīši – otrā istabā. Uz skapīša stāv tīri autiņi. Pa balkona loku skatam paveras kapsētas “panorāma”. Uz griestiem redzami pleķi – acīmredzot dzīvoklis ticis nevienu reizi vien appludināts.
Irina pati piezvanīja uz avīzes redakciju, un mierīgā balsī teica: “Mani ar trim bērniem pameta vīrs. Es nevaru noformēt ne dzimšanas apliecību, ne arī savākt dokumentus, ar kuriem varētu saņemt naudu par bērniem….
Un arī palīdzēt man neviens nevar. Baidos, ka pati netikšu galā”. Pēc tādiem vārdiem nebija iespējams neapciemot šo daudzbērnu ģimeni. Kā noskaidrojās, Irina izmisumā piezvanīja ne tikai mums, bet arī televīzijai.
“Es vienmēr esmu gribējusi trīs bērnus, bet tikai lai viņiem būtu pāris gadu starpība”
— Kas man lika vērsties avīzē un televīzijā? Tikai bailes, – stāsta 34 gadus vecā Irina. – Man praktiski nav piena, tāpēc bērni ir jāpiebaro ar maisījumu. Nedēļā par ēšanu tērēju aptuveni 9 eiro. Un tas, kamēr mazuļi ēd pa 50 gramiem vienā ēdienreizē. Bet viņi taču aug, ar katru dienu būs nepieciešams arvien vairāk piena, un tas nozīmē, ka izdevumi par ēšanu palielināsies.
Tas pats attiecas uz pamperiem: tagad uz vienu mazuli dienā izmantojam aptuveni piecus pamperus. Lai nopirktu rezerves visai nedēļai, iztērēju 21 eiro. Un es pagaidām neesmu saņēmusi ne centa no naudas, kas pienākas sakarā ar bērnu piedzimšanu. Vīrs nepalīdz…
Irinas trīs mazuļi guļ gultā. Visiem trim ir dažāda matu krāsa: puisēns ir tumsnējs, bet meitenes – rudmate un blondīne. Mazuļi ir ļoti līdzīgi viens otram, bet nav dvīņi, tāpēc Irina un viņas mamma jau pavisam viegli viņus atšķir.
— Es vienmēr esmu gribējusi trīs bērnus, – atzīstas Irina. – Bet ne uzreiz, bet gan vienu pēc otra, lai būtu vismaz pāris gadu starpība. Vīrs arī sapņoja par bērniem.
Irina mierīgi stāsta par savu 32 gadus veco vīru, kas pameta viņu vēl grūtniecības laikā. Pēc visa spriežot, viņa jau ir apradusi ar domu, ka savus trīs mazuļus audzinās bez viņa dalības.
— Pirms trīs gadiem es iekāpu taksometrā, pie kura stūres sēdēja Saša, – stāsta jaunā māmiņa. – Sākām runāties, iepazināmies, sākām satikties…Saša nāk no Hersonas apgabala. Ziemā tur darba nav, tāpēc arī atbrauca uz Kijevu – sāka strādāt par taksistu. Pavisam drīz mēs apprecējāmies, visu laiku runājām par bērniem. Saša, tāpat kā es, gribēja, lai mūsu ģimenē būtu mazulis.
Kad Irina saprata, ka ir stāvoklī, viņa vērsās pie ārsta, veica USG. Bet speciālists, kas veica USG, ne uzreiz noteica, ka sieviete gaida trīnīšus.
— Skatoties aparāta monitorā, ārsts teica: “Redzami kaut kādi trīs plankumi, bet es nevaru saprast, kas tas ir. Vajag veikt pārbaudi ar mūsdienīgāku iekārtu. Varbūt, ka jums ir kaut kāda problēma”, – stāsta Irina. – Es aizbraucu uz Oboloņas dzemdību namu, pie speciālistiem, pie kuriem reiz biju vērsusies.
Šķir nākošo lapu un lasi turpinājumu